Ir pieākušas Lieldienas. Krāsojot olas pie tantes Margaritas, lasu vietējo Balvu avīzi Vaduguns, kur ir intervija ar biohumusa ražotāju Jāni Dergacu, te pat vien netālu, pie Sitas upes, Kubulu pagastā. Pasākums inovatīvs, tieši man pa prātam, jo pilnībā piederas pie biologiskās zemkopības modernajām tehnikām.  Dabā paredzētajā dzīvības ķēdes sistēmā sliekām ir galvenā loma. Viņu cītīgais darbs pārvērs mēslus  un atkritumus par humusu, dzīvo zemi,  kurā  sēklas varēs iesakņoties un smelties   spēkus, lai dzīvības ķēde nepārtrūktu. Vai ziniet, kura dzīvo radību massa visvairāk sver uz  mūsu planētas garozas kvadrātmetra? Slieku sastāvs! Un kā jūtas sliekas, ja viņām gadiem ilgi  ber tonnam ķīmijas uz galvas? Viņas mirs, un zemei spēki zudīs. Slieku kļūst arvien mazāk, to cilvēks ir tomēr ieraudzījis. Atliek audzēt vien sliekas.  Jānis Dergačs ar savu dzīves biedri ir viens no tiem, kurš nevien tikai audzē sliekas, bet arī māca, kā to darīt, un piedāvā savu saražoto biohumusu visiem kuriem rūp bioloģiskā zemkopība.

Piezvanīju Irēnai Bukšai un viņas vīram, Balvu rajona bioloģisko saimnieku asociācijas pārstāvjiem un jautāju, vai grib ar mani doties apciemot šo uzņēmīgo ģimeni. Ar Irēnu jau iepriekšējā gadā bijām organizējušas informatīvo semināru Rugājos par bioloģiskās zemkopības nepieciešamo nākotni pasaulē! Protams, ka  viņiem intresē ar Dergačiem iepazīties!  Uzdrošinājāmies pieteikties, lai gan nokaunējusies, jo taču bija Lieldienas, un ģimenes svētki, bet mums laimējās, Dergači mums visiem trim  laipni atvēlēja savu laiku un iepazīstināja ar savu saimniecību.

Ko vien tikai pie viņiem neieraudzījām!  Klētiņā uzglabājies vesels  lauku antikvariāts, , pļavā plaša pajumte saietiem,  zem tās var justies labi pat lietainā laikā. Pie dīķa liela pirts ar mūzikas telpu bēniņos! Un pirts siena pat apgleznota, ar strautu kas tek no kalna!

Un kur tad sliekas?  Iegājām pamatīgas kūts daļā. Tur  mūs apņēma mājīgs siltums, un it kā sēņu smarža. Uz plauktiem viena uz otras sarindotas koka kastes un no tām redzam sliekas karājamies ārā, tiekdamies uz nākamo darba lauku. Kārtība, organizētība, precizitāte novērojama visā šinī telpā. Pa vienu galu ienāk mēsli, pa otru galu iznāk smaržīga zeme. Dzīvība pati ražo dzīvību, tam nevajag mehanizāciju!

Vēlāk visi kopā, pie kafijas un cepumiem  ilgi pārrunājām iespējamo Latvijas zemkopības nākotni. Cerīgi un jau kā draugi šķīrāmies vēlā Lieldienu pēcpusdienā, jo katram no mums vēl gaidīja savi pašu mājas darbi.

Advertisements