Vilnis Kazāks

Amatniecība var palīdzēt!

Mēs, daudzi  Latvijas Amatniecības  kameras Profesiju biedrībās  reģistrētie amatnieki  gribētu palīdzēt  mūsu līdzcilvēkiem atgriezt ticību pašu spēkiem. Mūsuprāt,  visātrākie panākumi var tikt sasniegti tieši amatnieciskā ražošanā.

Kaut arī daudzi saka, ka vēsturi nevar atgriezt, tas tā nav, jo vēsture nav jāatjauno. Izņemot PSRS, visās pārējās pasaules valstīs amatniecība, kā pasaulē pirmais un īpaši cilvēciskais  ražošanas veids, nekad nav bijis un nebūs pārtraukts. Mūsu zemē primitīvais krievu sociālisms neatzina privātos ražošanas līdzekļos, un divas mūsu paaudzes pazaudēja amatniecības fantastiskās iespējas.

Rezultātā daudzi joprojām gaidām darba devējus, kuri iedos darbu un darbarīkus, nevis sāks darbus paši ar saviem resursiem.

Amatniecības vēsture, un arī konkrēti es pats ar savu darbu esmu pierādījis, ka var sākt praktiski no nekā un sasniegt daudz. Piemērs ir mans darbs un mans stāsts par vienkočiem! Man tālajos sešdesmitos gados vajadzēja tiki cirvi, zāģi un dažus kaltus, lai  LLU Meža fakultātē atsāktu senaizmirstu amatu, kuru šodien ir pārņēmuši daudzi amatnieki un dzīvo labi. Es ar to lepojos.

Šobrīd ir arī simtiem citu  lietu, kuras ir aizmirstas un kuras var un vajag atjaunot. Tas paceltu Latvijas amatniecību un ar to saistītos cilvēkus, ģimenes, pagastus.

Ievērojiet, tūristi Rīgā, un citās pasaules pilsētās, nedodas uz jaunajiem rajoniem, bet gan vecpilsētām, kurām vienmēr vajadzēs amatnieciskās tehnoloģijās izgatavotus nestandarta ķieģeļus, akmens un metāla kalumus, īpašus jumta klājumus, īpašus stiklus un citas, tikai amatnieciskās tehnoloģijās izgatavotas lietas.

Internets jau šodien dod iespēju mūsu amatniekiem saņemt pasūtījumus no Eiropas un tālākām zemēm. Mūsu valstī pietrūkst kvalitatīvas ražošanas tiesiskais nodrošinājums.

Var saprast rūpnieciskos darba devējus, kuri negrib konkurenci, bet grib gudrus un pakalpīgus strādniekus. Nevar saprast ministrijas, kuras atbalsta 2,5 miljonu sadalīšanu tikai rūpnieciskās ražošanas profesionālai attīstībai, izveidojot 12 vai 14 centrus, bet amatniecībai nevienu! Saka, nāciet zem rūpniecības!

Mūsuprāt, tas ir cilvēktiesību pārkāpums! Mēs gribam un varam ražot un konkurēt, sadarboties, nevis kalpot par strādniekiem. Mums ir tiesības pašiem saņemt peļņas daļu savai attīstībai.

Amatniecības spēku visvienkāršāk ir saprast, ja pētām mūsu tautas saimniecības un kultūras attīstības vēsturi. Tieši amatniecība bija tā kas uzcēla mājas, skolas, baznīcas, pilsētas. Bez šiem rokdarbu pieminekļiem, visticamāk mūsu tauta un valsts vispār nebūtu. Tieši amatniecība bija tā, kas kopā ar zinātniekiem realizēja projektus par dabas enerģijas savaldīšanu un izmantošanu. Arī šodien ir daudzas saimniecības, zinātnes un kultūras jomas, kuras bez amatnieku palīdzības nožēlojami nīkuļotu. Amatniecība ir neaizvietojama profesionālā izglītībā, sociālā palīdzībā, amatnieciski veidotās vides uzturēšanā un atjaunošanā, un īpaši individuālu pakalpojumu sniegšanā indivīdiem.

Kāpēc daudzi mūsdienu politiķi Latvijā baidās savos valsts attīstības plānos ietvert amatniecību? Tāpēc, ka īsta amatniecība, tāpat kā dabīga daba necieš lieko. Amatnieciskā ražošana attīstībā  nav apstājusies, un  eksistences cīņā nav aizmirsusi sevi. Labākie amatnieki nepazīst krīzes un bezdarbu, strādā individuāli radošu darbu un priecājas par dzīvi.

Kāpēc tomēr politiķi  nemīl amatniecību? Tieši tāpēc, daudzi  politiķi negrib personu patstāvības attīstību, vēlas, kā sociālismā – paklausīgu politiski nedomājošu pūli! Bet tā nekad vairs nebūs! Var nopirkt juristu, kas uzraksta labvēlīgu likumu rūpnieciskai ražošanai un tie samaksā politiķiem, bet nekad nevarēs nopirkt amata meistaru, lai tas nestrādā ar saviem darbarīkiem.

www.lak.lv

2010.gada 27. un 28. novembrī  pilsētā Chinon, dažus kilometrus attālumā no bijušās latviešu pils «Abrene»,  Latvijas tēls tika no jauna spodrināts, pateicoties Ilonai Uskalis un  jaunajai  Latvijas bezpeļņas biedrībai « Piena Ceļš ».  Ilona kopš « Abrenes »  laika nemitīgi uztur augstā līmenī latviešu-franču attiecības  pilsētas kultūras aprindās. Viņa  ir latviešu folkloras krātuve pati par sevi.  Dziesmas plūst no viņas lūpām, villaines un jostas top zem viņas pirkstiem, jautrība, uzticība un draudzība mirdz pastāvīgi viņas acīs.  Kad Chinon(ā) veidojās starptautiskā audumu un audēju izstāde, viņa pieteicās pārstāvēt Latviju, iesaistot  « Piena Ceļu » kurš šim nolūkam viņai piesaistīja no Zviedrijas  izcilo latviešu audēju Dzidru Cīparsons.   Daudzus gadus  atpakaļ Zviedrijas latviešu kopiena kā kāzu dāvanu pasniedza  Dzidras austo villaini karalienei Silvijai. Tik vienreizēja ir viņas  audējas māksla, un tik vienreizēja vēl ir Dzidras pūra lāde. Tā nu Ilona, aužot jostu, divas dienas no vietas stāstija par Latviju, līdz balss viņai pazuda. Ar prieku klausīdamās, kā  no otras pasaules puses atbraukušie lietpratēji  augsti novērtēja Dzidras smalki izdarināto villaini, priecājās par sienas segu  dabisko  krāsu kārtojumu un ieturēto tonalitāti. Blakus latviskajiem  audmiem varējām apbrīnot, kā Panamas audējas ieaudušas  vai uzšuvušas  savos tērpos  veselu šīs dienas dzīves stāstu vai savu mīļu priekšmetu, kā piemēram  Harley Davidson motociklu. Āfrikas Godon audējs strādājis 15 stundas, lai noaustu 1 baltu dvieli no pašaudzētas un pārstrādātas  kokvilnas. Vēl no Senegālas, kur labdarības nolūkos tiek  uzturētas  skoliņas veicinot  vietejo audēju ražojumus.  Tā pat tiek uzturētas sieviešu un bērnu kopienas Amazonijā.  Ilona rādija perūvietei kā auž Latvijā, viņas izmainijās ar tehniskiem « knifiem ».   Šveices  audēja piedāvāja cēli plašus un biezus, pamatīgi nostrādātus apģērbus, tik pat cēlus kā viņas pašas augumu. Vai mēs zinājām, ka Laosā izsmalcinātais un ar sudrabiem izrotātais  apģērbs tiek valkāts ikdienā līdz izdilšanai, nemainīgs, kā paša āda, bez kā cilvēks justos bez identitātes? Un cik vienreizēji ieraudzīt latviešiem  līdzīgus musturus  Vjetnamas un Ziemļindijas tērpos!  Viens  latviešu zeķu pāris aizceļoja uz Meksiku, otrs uz Laosu…. Cilvēkam ir jābut skaistam ikdienā! Apģērbs rāda personību, bet kas par lepnu personību, ja pie tam ir paša darināts!!!  Chinon(as) pilsētas starptautiskajā kultūras centrā « l’Ecrin », vienu dienu mēnesī Ilonas vadībā nu jau 7 mācekļi mācās aust un 2 ir jaunpieteikušies kopš redzēja šo izstādi!

Anita Kļaviņš