Pašražota lopbarība izdevīgāka par ĢM barības importu

Rītdien, 16. novembrī, Zemkopības ministrijas telpās notiks Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) ekspertu veiktās izpētes par ģenētiski modificētus organismus (ĢMO) nesaturošas dzīvnieku barības pieejamību, ražošanas iespējām un izmaksām prezentācija un diskusija.

Izpēte veikta ar mērķi noskaidrot, cik pamatoti ir apgalvojumi, ka Latvijā nav alternatīvu ĢMO saturošai dzīvnieku barībai un ka ĢMO nesaturošas dzīvnieku barības izmantošana nozīmīgi sadārdzinātu galaprodukta cenu.

Līdz šim pastāvēja viedoklis, ka ĢMO saturoša dzīvnieku barība ir lētākais un izdevīgākais proteīnu avots, kuram nav alternatīvu, līdz ar to lielākā daļa Latvijas gaļas un piena izcelsmes produkti nāk no dzīvniekiem, kas baroti ar šādu barību.

Pretēji šim viedoklim, izpētes rezultāti liecina par plašām iespējām aizstāt no ĢM kultūraugiem (sojas un kukurūzas) ražotos barību līdzekļus ar pašražotām sastāvdaļām, kuras nodrošina nepieciešamo uzturvērtību kā arī samazina dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas izmaksas. Kā būtiski pozitīvi faktori pašražotai dzīvnieku barībai minēti arī neatkarība no tirgus cenu svārstībām dzīvnieku barībai, uzlabota augu barības vielu bilance saimniecībā, kā arī uzlabota augsnes izmantošanas ilgtspējība.

Šis ir pirmais šāda veida informācijas apkopojums Latvijā, un to iniciējusi vides aizsardzības organizācija Latvijas Zemes draugi, pievēršot uzmanību iespējām aizstāt ĢMO saturu dzīvnieku barībā ar videi, sabiedrībai un ekonomikai draudzīgākām alternatīvām. Izpēte veikta ar Eiropas Savienības Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.

Mēs ceram, ka pētījums rosinās turpmākas diskusijas par lauksaimniecības attīstības perspektīvu Latvijā kontekstā ar Eiropas Kopīgās lauksaimniecības politikas reformu un par ĢMO-brīviem dzīvnieku izcelsmes produktiem.

Izpētes prezentācija un diskusija norisināsies 16. novembrī plkst. 11:00-13:00 Zemkopības ministrijā, 314.telpā.

Aktivitāte norisinās Eiropas Sociālā fonda finansētā projekta „NVO līdzdalības kapacitātes stiprināšana ĢMO aprites politikas jautājumos un  inovatīvā publiskā pakalpojuma „Brīvs no ĢMO” attīstīšanā” ietvaros.

Informācija un pieteikšanās: inese.romanova@zemesdraugi.lv, 28378038

Advertisements

Ekoloģiskā lauku izstāde Francijā

Izstāde notika 2012.gada 7.julijā netālu no manas dzīves vietas GREZ EN BOUERE ciemata.

Tāda izstāde tur tiek rīkota katru gadu. Izstādē var iepazīties ar bioloģiskās lauksaimniecības zemniekiem, viņu produktiem un sarunāt  “pa tiešo” regulāru dārzeņu iegādāšanos.

Izstādē sevi pasniedz arī uzņēmumi, kuri nodarbojas ar ekoloģisko būvniecību, kurā pielieto kaņepju, kaļķu, smilts vai pat izkaltētas malas ķieģeļus, jumtiem “dzīvo jumtu” tehniku no zemes pārklāja ar sūnām un sīkām zālītēm, kā Zviedrijā to sen praktizē, bioloģiskās krāsvielas, vēja un saules enerģijas uztverējus u.c. Ideju ir bezgala daudz, kā dzīvot intresantāk, vienkaršāk, sabiedriskāk un galvenais jautrāk un NEATKARĪGI no visiem tirgus spiedieniem un kārdinājumiem, kuri vien tikai cilvēku verdzina, ja iekrīt viņu valgos.

Ciemos pie Dergačiem

Ir pieākušas Lieldienas. Krāsojot olas pie tantes Margaritas, lasu vietējo Balvu avīzi Vaduguns, kur ir intervija ar biohumusa ražotāju Jāni Dergacu, te pat vien netālu, pie Sitas upes, Kubulu pagastā. Pasākums inovatīvs, tieši man pa prātam, jo pilnībā piederas pie biologiskās zemkopības modernajām tehnikām.  Dabā paredzētajā dzīvības ķēdes sistēmā sliekām ir galvenā loma. Viņu cītīgais darbs pārvērs mēslus  un atkritumus par humusu, dzīvo zemi,  kurā  sēklas varēs iesakņoties un smelties   spēkus, lai dzīvības ķēde nepārtrūktu. Vai ziniet, kura dzīvo radību massa visvairāk sver uz  mūsu planētas garozas kvadrātmetra? Slieku sastāvs! Un kā jūtas sliekas, ja viņām gadiem ilgi  ber tonnam ķīmijas uz galvas? Viņas mirs, un zemei spēki zudīs. Slieku kļūst arvien mazāk, to cilvēks ir tomēr ieraudzījis. Atliek audzēt vien sliekas.  Jānis Dergačs ar savu dzīves biedri ir viens no tiem, kurš nevien tikai audzē sliekas, bet arī māca, kā to darīt, un piedāvā savu saražoto biohumusu visiem kuriem rūp bioloģiskā zemkopība.

Piezvanīju Irēnai Bukšai un viņas vīram, Balvu rajona bioloģisko saimnieku asociācijas pārstāvjiem un jautāju, vai grib ar mani doties apciemot šo uzņēmīgo ģimeni. Ar Irēnu jau iepriekšējā gadā bijām organizējušas informatīvo semināru Rugājos par bioloģiskās zemkopības nepieciešamo nākotni pasaulē! Protams, ka  viņiem intresē ar Dergačiem iepazīties!  Uzdrošinājāmies pieteikties, lai gan nokaunējusies, jo taču bija Lieldienas, un ģimenes svētki, bet mums laimējās, Dergači mums visiem trim  laipni atvēlēja savu laiku un iepazīstināja ar savu saimniecību.

Ko vien tikai pie viņiem neieraudzījām!  Klētiņā uzglabājies vesels  lauku antikvariāts, , pļavā plaša pajumte saietiem,  zem tās var justies labi pat lietainā laikā. Pie dīķa liela pirts ar mūzikas telpu bēniņos! Un pirts siena pat apgleznota, ar strautu kas tek no kalna!

Un kur tad sliekas?  Iegājām pamatīgas kūts daļā. Tur  mūs apņēma mājīgs siltums, un it kā sēņu smarža. Uz plauktiem viena uz otras sarindotas koka kastes un no tām redzam sliekas karājamies ārā, tiekdamies uz nākamo darba lauku. Kārtība, organizētība, precizitāte novērojama visā šinī telpā. Pa vienu galu ienāk mēsli, pa otru galu iznāk smaržīga zeme. Dzīvība pati ražo dzīvību, tam nevajag mehanizāciju!

Vēlāk visi kopā, pie kafijas un cepumiem  ilgi pārrunājām iespējamo Latvijas zemkopības nākotni. Cerīgi un jau kā draugi šķīrāmies vēlā Lieldienu pēcpusdienā, jo katram no mums vēl gaidīja savi pašu mājas darbi.

«Es gribētu dzīvot priecīgā gleznā»

Latvijas Avīze / 2012-01-11 / Latvieši ārzemēs
«Es gribētu dzīvot priecīgā gleznā»
Autors: Dace Kokareviča

Anita Kļaviņa no Francijas veido meistaru un mācekļu māju Latgalē

Savulaik Anitai Kļaviņai piederēja daļa Abrenes pils Francijā, bet tagad viņa kaļ lielus plānus par īpašu mācekļu un meistaru māju trīs hektāru lielā īpašumā Latgalē. Kopš agras bērnībā Anita dzīvo Francijā, tāpēc saka: “75 procentos esmu latviete, 75 procentos – francūziete, tātad kopā man ir tāds kultūras spēks kā reti kuram!” Atmodas sākumā viņa brauca uz Latviju kā uzņēmēja, jo pati toreiz Francijā nodarbināja 30 cilvēkus, bet tagad secina, ka “darba vietas arvien vairāk aizplūst uz Ķīnu, kur produkciju saražo lētāk, un atpakaļ tās vairs nedabūsim”. Anita dzīvo gleznainā Francijas ciemā Lakroptā. Deviņdesmito gadu sākumā viņa aicināja ciemos uz Parīzi daudzus latviešu māksliniekus un palīdzēja tur pārdot darbus.

Anita Kļaviņa teic: “”Piena ceļa” mērķis ir parādīt jauniešiem, ka mākslinieks nepieciešams amatniekam un ka viņi abi nepieciešami jaunajam zemniekam, jo sabiedrībā visi ir cits ar citu saistīti.”

Ogļrača meita – gleznotāja

Gada nogalē Anita rīkoja mākslas darbu labdarības izsoli Rīgā, lai būtu nauda nevalstiskajai organizācijai “Piena ceļš”, kas darbojas viņas dzimtajā Latgalē. Internetā viņa lasa arī “Latvijas Avīzi”, un savulaik, kad “LA” bija intervija ar Vairu Vīķi-Freibergu, Anita atrakstīja vēstuli, stāstot, ka Otrā pasaules kara latviešu bēgļu nometnē Vācijā uzņemtajā fotogrāfijā redzama gan skolniece Vaira, gan skolotāja Emīlija Vanaga – Anitas Kļaviņas vecmamma.

Rugājos, Dreimanovā pirms kara viņas vectēvs bijis pagasta vecākais, bet vecmamma Emīlija mācījusi lasīt, rakstīt un rēķināt visiem pagasta bērniem. Pēterburgā studējusī Emīlija prata gan vācu, gan franču valodu, tāpēc ģimene bija viena no nedaudzajām latviešu saimēm, kas pēc Otrā pasaules kara spēja iekārtoties uz dzīvi Francijā. Ārzemniekiem darbu deva tikai zemnieki un ogļraktuves, tāpēc Anitas tēvs kļuva par ogļraci. Anita atminas: “Vidusskolas skolotāja brīnījās, ka es turpinu mācības, jo ogļraču bērni parasti jau pēc pamatskolas apguva kādu amatu.” Pēc tam viņa izturēja konkursu mākslas skolā Parīzē, kur no 400 pretendentēm uzņēma tikai 30. To beidzot, ieguva zīmēšanas skolotājas kvalifikāciju, bet vēlāk atvēra mākslas galeriju: “Gleznoju klusās dabas, puķes, un cilvēki pirka labprāt. Toreiz domāju, ka pircējs, izvēloties gleznu, it kā sarunājas ar mākslinieku. Tātad mums abiem ir vieni un tie paši sapņi, līdzīga dzīves uztvere, simboliski var teikt – esam uz viena viļņa.”

Tautu staigāšana – visā pasaulē

Anita salīdzina, ka Francijā viņa jūtas kā “melna aitiņa baltu aitu vidū, jo esmu imigrante, domāju citādi, un manī kādu 25 procentu franču identitātes trūkst. Bet te, Latvijā, kur ir manas dzimtas saknes, es sastopu cilvēkus, kuriem ir tādi pati dzīves uztvere, kas domā tāpat kā es”.

Anita ir gleznotāja, tulkotāja, dažus gadus bijusi arī uzņēmēja. Astoņdesmito gadu nogalē Anitai Francijā piederēja neliela fabrika, kurā ražoja kompaktdisku vāciņus. Tajā strādāja 30 cilvēki, darbs ritēja trijās maiņās septiņas dienas nedēļā. Ieradusies Latvijā 1989. gadā, Anita devās uz plastmasas ražotnēm, interesējās par sadarbības iespējām, bet tolaik visiem uzņēmumiem bija jāprasa atļauja priekšniecībai Maskavā un tāpēc tālāk par aprunāšanos netika.

Asās konkurences dēļ pēc četriem gadiem Anita firmu zaudēja. Viņa saka: “Francijā jau pirms laba laika sāka slēgt ciet fabrikas tāpēc, ka Ķīnā darbaspēks ir lētāks. Turpmāk tieši tur taisīs kurpes, šūs apģērbus un ražos daudz ko citu. Tas darba daudzums uz Eiropu atpakaļ neatnāks. Tāpēc mums atliek amatniecība – kaut ko īpašu izdarīt, kas ir ārpus lielās industrijas.” Anitas vedeklai Maijai Francijā pieder šūšanas darbnīca, kur individuālu pasūtījumu pietiek.

Par pasaules ekonomiku un pašreizējo emigrāciju no Latvijas Anita saka – ne jau tikai no Latvijas cilvēki brauc prom, visā pasaulē notiek tautu staigāšana. Āfrikas iedzīvotāji plūst uz Franciju; no Francijas cilvēki brauc prom uz Ameriku; latvieši brauc uz Angliju, bet angļi paši dodas uz salām, kur vēl ir palikuši angliski runājoši cilvēki, – visi pašlaik kustas. Anita teic, viņas pieredze liecina, ka tautai nav jāgaida no valdības, lai izstrādā kādas īpašas programmas, kā apturēt cilvēku aizplūšanu no valsts, bet vispirms par to jādomā ģimenēs: “Mātei un tēvam jāzina, ko grasās darīt viņu divdesmitgadīgās meitas un dēli. Jāsanāk dzimtai kopā, jānoskaidro, kādu iemeslu dēļ jaunie grib braukt prom un kādu ieganstu dēļ viņi var palikt Latvijā. Vecāki vienmēr ir gatavi uzupurēties, lai bērniem, nākamajai paaudzei, būtu godīgāka, prātīgāka, gudrāka dzīve nekā tā, kas bijusi viņiem.

Lai aizbraukušie jaunieši atgrieztos, ir jāveido Latvija tik interesanta, ka viņi ar steigu brauc atpakaļ! Daudz kas pēc krīzes jābūvē no jauna. Šī situācija prasa piedomāšanu, fantazēšanu, kā mēs to izdarīsim. Jāzina, ko mēs gribam panākt – vai dzīvosim pēc principa: man vajag vairākas mašīnas, trīs televizorus, desmit mobilos telefonus… man vajag, vajag! Jo pieaugošo vajadzību apmierināšana – tā ir mūsu ekonomikas izaugsme, par ko runā valstu prezidenti Eiropā, Amerikā un citur. Bet, ja turpināsim šo ražīgumu vairot, mums vajadzēs sešas pasaules, kas to visu patērē.”

Māksliniece teic – jaunu dzīves vīziju radīt ir gluži tāpat kā izveidot gleznu. Lai cilvēks pajautā sev: “Kādā gleznā gribu dzīvot?” Anitas atbilde: tādā, kur no rīta prieks pamosties. Vai man vajag trīs mašīnas, telefonus un televizorus, lai būtu priecīga vide? Nē. Jumts virs galvas ir vajadzīgs, ēdiens – arī. “Taču man nevajag kaviāru, ja es dalos ar saviem kartupeļiem, sviestu un krējumu un man apkārt ir draugi, un tas notiek pie ugunskura, tad tās ir manas dzīves laimīgākās atmiņas,” secina Anita.

“Pērkam pili!”

Kad 1986. gada Līgovakarā pie mājasmātes Francijā sapulcējušies 20 jāņubērni no Anglijas un Vācijas, visiem kopā radusies ideja par pils pirkšanu Francijā. Tā vēlāk bija pazīstama kā “Francijas Abrene”. “Mēs bijām bagāti ar emigrācijā saglabāto kultūru – vienam bija bibliotēka, otram – etnogrāfisku priekšmetu kolekcija u. tml., un tad bija doma, ka tas viss jādod tālāk, jādara pieejams plašākam lokam,” atminas Anita. “Toreiz bija tikai “Straumēni” Anglijā kā veco ļaužu mītne un Minsteres ģimnāzija kā skola, bet mēs izdomājām, ka vajag uztaisīt vēl ko citu.” Viņa uzrakstīja biedrības statūtus, sameklēja pili, un iniciatoru pulciņš laida ziņu emigrācijas latviešiem visā pasaulē: “Francijā pērkam pili!” Vajadzēja tūkstoš latviešu, kas katrs samaksātu 2500 franku (apmēram 250 latus). Tūkstotis turīgo latviešu atsaucās. “Tagad pils ir zaudēta, bet tas notika tāpēc, ka mēs nesaimniekojām pareizi. Kļūdīšanās arī ir pieredze,” saka bijusī īpašniece. “Taču Abrenes laikā ļoti daudzi cilvēki guva pozitīvus iespaidus.” Tur notika “3×3” nometnes, kur tikās latvieši no visas pasaules. Tur darbojās latviešu tautas augstskola un ļaudis diskutēja par neatkarību, atguvušās Latvijas politisko stratēģiju.

“Piena ceļš”

No vecāsmātes mantotie 12 hektāri zemes vilka Anitu atpakaļ uz Latviju. Par tulkotājas darbā nopelnīto naudu viņa nopirka savā bērnudienu zemē vēl trīs hektārus: “Tur bija skaisti koki, šķūnītis, pagrabs, un šis īpašums atrodas tieši pretim vecai mājai, kur esmu dzimusi, bet kas tagad pieder jaunam radiniekam. Tā sāku sapņot, un tas sapņu ritenis mani veda arvien trakāk uz priekšu un arī arvien reālāk. Jo, kad cilvēks sāk kaut ko darīt, tad darbs pats izvirza jautājumus un pasaka priekšā risinājumus. Jātic savam sapnim – jo tas skaistāks, jo vairāk uzrunā arī citus cilvēkus! Dzīves jēga ir sajūtās un sajūsmā, kurā mēs dalāmies ar citiem.”

Anita ir sapulcējusi nelielu domubiedru komandu. Tajā ir Rugāju muzeja vadītāja Velga Vīcupe, dziedātājs Aleksandrs Poļakovs un socioloģe Sandra Šūmane. Biedrībai “Piena ceļš” ir guļbaļķu mājiņa un ir nodoms – savest kopā amata meistarus ar studentiem. “Skaistums, ekoloģija, jautrā vienkāršība!” – Anita formulē darbības moto. “”Piena ceļa” mērķis ir parādīt jauniešiem, ka mākslinieks nepieciešams lietišķās mākslas darinātājam, ka viņi abi ir nepieciešami jaunajam zemniekam, jo sabiedrībā visi ir cits ar citu saistīti.” “Piena ceļam” būšot priekšzīmīga ekoloģiska māja, pēc veco meistaru metodēm būvētas “siltās” sienas, un tur jaunie mācīsies bijīgu attieksmi pret dabu.

“Piena ceļa” ieceres atzinīgi novērtējis gan Francijas kultūras institūts Latvijā, gan Latvijas Amatniecības kamera, uzņemot jauno biedrību savā saimē. Anita aicina pieteikties arī jaunus biedrus, rakstot uz viņas e-pastu klavins.anita@orange.fr

Viņa atminas Alūksnes mākslas skolas apciemojumu un sajūsmu par tās audzēkņiem un darbiem: “Mana sirds pilnīgi izkusa! Mana vīzija par “Piena ceļu” un to, kāda varētu būt Latvija nākotnē, ir domāta viņiem! Mazbērni dzīvo Francijā, un, ja viņi nākotnē gribēs satikt savus vienaudžus Latvijā, tad ekoloģiskā māja Rugājos būs šīs tikšanās vieta. “Piena ceļš” ir domāts zināšanu vairošanai un kopējam labumam. Jaunie mākslinieki ir gatavi dot savas gleznas izsolēm, un tad Rugājos notiks pasākumi, kur iesaistīsies citi jaunieši.”

Pavaicāju – tātad valdīs komūnas gars? Rugāju komūna nav pastāvīga, bet gars ir komūnas, attrauc Anita. Bilstu, ka tas ir viņas “francūzietes identitātes” nodoms, vai viensētnieks latvietis uz to neraudzīsies aizdomīgi? Anita atbild, ka esot šādu attieksmi pamanījusi: “Bet vēlos to mainīt un esmu neatlaidīga!”

Rakstu var lasīt arī šeit.

Izsole galerijā ANTONIJA

KLASISKĀS MĀKSLAS GALERIJA

ANTONIJA

Brīvības iela 157, Rīga, LV-1012. Tālr. 67338927, 29210081. E-pasts: galerija@antonia.lv. http://www.antonia.lv

Darba laiks: Pirmdiena– Piektdiena 1000–1800, Sestdiena 1100-1700, Svētdiena – slēgts.

Klasiskās mākslas galerija „ANTONIJA” sadarbībā ar biedrību “Piena Ceļš” rīko
MĀKSLAS DARBU LABDARĪBAS IZSOLI

“Meistari un studenti”

galerijas telpās Brīvības ielā 157, Rīga

Darbu izstāde no 29.11.2011 līdz 9.12.2011

Izstādes atklāšana 2011. gada 28. novembra, plkst. 17:30

Klasiskās mākslas galerijas „Antonija” sadarbībā ar biedrību “Piena Ceļš” rīko MĀKSLAS DARBU LABDARĪBAS IZSOLI “Meistari un studenti”. Labdarībai veltīto izstādi, kas noslēgsies ar darbu izsoli, varēs apskatīt no 2011. gada 28. novembra līdz 9. decembrim galerijas telpās. /kas ir 20? Ja izsoles skaits, tad to nevajag, nevajag arī, ja tas ir darbu skaits. Ja tas ir gadsimts, tad jāraksta 20.gs./

Preses konference 2011. gada 30. novembrī plkst. 15.00 /kur? Galerijas telpās?/

„Mēs šodien stādām savā sētā zīli ar cerību, ka no tās izaugs koks, kuru kādreiz sauks par «dižozolu».”

Anita Kļaviņa

„Latvija ir bagāta zeme. Tai piemīt sava neatkārtojama ainava, kuru tikai nedaudz skāris urbanizācijas process. Tomēr, manuprāt, lielākā vērtība ir tās kultūra – gan etnogrāfiskais mantojums, gan modernā māksla, kuru radījuši un joprojām turpina radīt dzejnieki un rakstnieki, komponisti un dziedātāji, režisori un aktieri, gleznotāji, grafiķi, dizaineri un amatnieki. Svarīga loma šajā procesā atvēlēta galvaspilsētai Rīgai, tomēr katrā novadā ir savi izcili talanti un līdzās vecmeistariem darbojas jaunieši, arī tādi, kuri sevi tikai piesaka lielajā kultūras apritē. Tieši šos „jaunpienācējus” nepieciešams visvairāk atbalstīt, lai viņi varētu attīstīties un pilnveidoties un, ņemot vērā pašreizējos smagos ekonomiskos apstākļus, nezaudētu ticību saviem spēkiem.

Šis mērķis ir daļa no nevalstiskās organizācijas „Piena ceļš” programmas, kuras iniciatore ir Anita Kļaviņa. Organizācija par savu uzdevumu izvirzījusi aizsargāt un veicināt Dabas un Cilvēces kā materiālo, tā kulturālo Mantojumu. Iecerētais darbības spektrs ir plašs, taču vispirms paredzēts uzbūvēt uz organizācijai piederošas platības Rugāju novadā mītni kā atbalsta punktu jauniešiem, kas beiguši studijas un sākuši  meklēt darbu, bet  grib vēl papildināties ar praksi meistaru uzraudzībā  mākslas, amatniecības, tehnoloģiju jomās  un  ievirzi  ekoloģijā.  Projekts domāts visiem profesionāli izglītotiem jauniešiem, kuriem ir drosme  savstarpēji iepazīties un sadarboties ar vecajiem « meistariem »,  kopīgi ieraudzīt  un novērtēt savas personīgās spējas un dotības, vēlme iemācīties strādāt partnerības veidā un būvēt pašiem jaunu sadzīves  sistēmu, kur vārds « konkurents » tiek nomainīts ar « sabiedrotais »  !   Praksesobjekti paredzēti attīstot esošo vidi gan mākslinieciskā, gan tehnoloģiski modernā veidā, lai ar tiem veicinātu  jaunas idejas un  uzņēmumu iespējas jauniešiem.

Lai atbalstītu jaunās organizācijas ieceru īstenošanu, «Meistari un studenti» kopā ar labestīgiem ziedotājiem divas reizes gadā rīkos labdarības izsoles galerijas «Antonija» vadībā, kurās gūto ienākumu daļu viņi ziedos biedrībai, lai veicinātu ne vien tikai tās būvdarbus, bet arī pedagoģiskus pasākumus. 9 decembra «Meistari un studenti» izsole ir pirmā un kā pats pirmais tās atbalstītājs tai pieteicās Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Osvalds Zvejsalnieks, kurš ne tikai gleznās, bet arī ar savu aizrautīgo entuziasmu ir veicinājis Latgales novada mākslas uzplaukumu un atpazīstamību pasaulē,  tagad ziedo biedrībai vienu no saviem izteiksmīgajiem darbiem, kurā manāma garam un dabai veltīta mīlestība. Ar tādiem pašiem nolūkiem piebiedrojās Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolas pedagoģe Aija Jurjāne un Alūksnes Mākslas skolas vadītājs Ojārs Vēliņš. Savu artavu nākotnes vīzijas materializācijai ziedo Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles studenti un absolventi, kā arī Alūksnes Mākslas skolas pedagogi un audzēkņi. Arī privātpersonas, kuras vēlējās atbalstīt šī centra veidošanu, ir nodevušas izsolē īpašumā turētos latviešu mākslas darbus.

Nav brīnums, ka šis projekts sastapies ar sapratni un atsaucību Latgales un Vidzemes jauniešos, uz kuriem tiek liktas lielas cerības nākotnē. Aicinām ikvienu atbalstīt šo labdarības izsoli un iegādāties latviešu mākslinieku darbus! Mums ir pārliecība, ka  visu darbību brīnumainais iesākums atrodas Iztēlē, Ticībā, Cerībā un ka pasākumi ir veiksmīgi, ja tie pamatojas uz prātu, zināšanām un praksi.”

Inta Pujāte                                                                 http://www.antonia.lv (skatīt 20. izsoli)